Iknedēļas gudrība – Ko darīt un ko nedarīt

Ko darīt un ko nedarīt
Darboties vai nedarboties. Strādāt vai nestrādāt. Atteikties vai neatteikties. Pieķerties vai nepieķerties.

Darboties vai nedarboties. Dvēsele nespēj būt bezdarbīga, tāpēc tā allaž meklē iespēju kādam kalpot.

Tas, kurš darbojas savu darba augļu dēļ, darbojas gan tiešas, gan arī netiešas jutekļu apmierināšanas dēļ.

Sekojot egoistiskām interesēm, kas saistītas ar saplūšanu ar Visaugstāko Veselumu, impersionālists mākslīgi domā kā izbeigt darbību.

Jogs mistiķis ar pusaizvērtām acīm aptur materiālo darbību, lai piepildītu savtīgo vēlmi iegūt mistiskās spējas.

Bhakta darbojas, lai iepriecinātu Krišnu bez jebkādām personīgām interesēm. Ķermeņa daļas darbojas, lai apmierinātu visu ķermeni, nevis personīga labuma gūšanai. Tieši tāpat dzīvā būtne, kura darbojas, lai iepriecinātu Dieva Augstāko Personību, ir augstākā līmeņa sanjāsī un jogs.

Strādāt vai nestrādāt. Krišna saka: “Ja es pārtrauktu darboties, tad visa pasaule sagrūtu”. Tāpat Viņš saka: “Darbs jāveic kā ziedojums Višnu, citādi tas piesaista materiālajai pasaulei”. Bhakta strādā, lai iepriecinātu veselumu, bez jebkādām personīgajām interesēm. Viņa panākumu kritērijs ir Krišnas iepriecināšana.

Cilvēks Krišnas apziņā vai skaidrībā nepārtrauc pelnīt naudu aiz bailēm, ka viņš rīkojoties veic auglīgas darbības. Viņš tāpat neizjūt naidu pret jebko, kas var nodarīt pāri viņa ķermenim. Viņš strādā nebaidoties no problēmām, kas saistītas ar viņa pienākuma izpildi. Viņš var strādāt rūpnīcā nepieskaitot sevi strādniekiem un neuzskatot sevi par daļu no šīs rūpnīcas. Viņš vienkārši strādā priekš Krišnas. Tā atstājot rezultātus Krišnam, cilvēks darbojas pārpasaulīgā līmenī un tāpēc vienmēr ir apmierināts.

“Kas nav pieķēries darba augļiem un dara darbu kā pienākumu, tas ir īstens mistiķis, bet nevis tas, kas neiededz uguni un nepilda pienākumu.” (BG 6.1.)

Atteikties vai neatteikties. Impersionālists pieņem sausu atteikšanos, jo viss šajā pasaulē viņam liekas neīsts. Tas savukārt noved pie tā, ka sirds kļūst cieta. Lai atgrieztos atpakaļ pie Krišnas, sirdij jābūt ļoti mīkstai. Tāpēc sanjāsī nevajag atteikties no ziedojumu veikšanas. Viņš var veikt kāzu ceremoniju, lai atbalstītu savu mācekli tālākai attīstībai Krišnas apziņā, kaut arī pats ir atsacījies no ģimenes dzīves.

Pieķerties vai nepieķerties. Mūsu sludināšanas darbībā mums nākas rīkoties ar daudziem nekustamajiem īpašumiem un lielu naudu, bet tā kā tas viss attiecas uz Krišnas apziņas kustību, to nekad nevajag uzskatīt par materiālu darbību. Ja kāds to apsaimnieko, tas nenozīmē, ka šis cilvēks atrodas ārpus Krišnas apziņas. Ja viņš katru dienu skaita 16 apļus, viņa darbības materiālajā pasaulē ir identiskas garīgajai attīstībai Krišnas apziņā.

Tas, kurš darbojas Krišnas apziņā, sekojot autoritāšu norādījumiem, tiek dēvēts par jukta. Formālais termins – jukta vairāgja. Atrodoties materiālajā pasaulē, mēs esam spiesti darboties; šeit nav iespējams izvairīties no darbības. Process, kura laikā tiek veikta darbība, veltot tās augļus Krišnam, ir jukta vairāgja. Patiesībā tā ir atsacīšanās, un šādi darbojoties tiek attīrīts prāta spogulis, un tik lielā mērā, cik bhakta progresē garīgi, viņš iegūšt pilnīgu paļaušanos uz Krišnu.

Lietas vajag pieņemt, lai izmantotu tās kalpošanā Krišnam, nevis personīgo jutekļu apmierināšanai. Ja cilvēks bez pieķeršanās pieņem kaut ko tāpēc, ka tas attiecas uz Krišnu, tad šāda darbība ir atsacīšanās un ir saucama par jukta vairāgja.

Kad žurnālisti pajautāja Šrīlam Prabhupādam, kad viņš ieradās kādā lidostā: “Kāpēc jūs braucat ar tik dārgu mašīnu?” Prabhupāda atbildēja: “Patiesībā Krišna ir pelnījis vēl vairāk, bet tas ir labākais, kas te pie jums ir, tāpēc es to izmantoju priekš Krišnas.”

No Šrīlas Prabhupādas dzīves mēs redzam, ka viņš varēja kādu laiku dzīvot greznā vietā, bet pēc tam, dodoties uz Indiju, Mājāpuru, viņš uzturējās māla būdā. Priekš viņa tās bija vienlīdz labas dzīvesvietas, jo viņš bija pilnībā atsacījies un visu izmantoja kalpošanā Krišnam. Ja viss tiek izmantots kalpošanā Krišnam, tad tajā ietilpst arī visas pasaules bagātības. Bhaktas ir vislielākie baudītāji, jo viņi nevēlas neko mazāk vērtīgu par garīgo pasauli.

Taču, kamēr mēs neesam tīri, mūsu garīgajai kalpošanai ir piejauktas materiālās vēlmes un mūsu noskaņa ir: “Mazliet man un mazliet Krišnam”, kas nav jukta vairāgja. Līdzsvars, kuru rada jukta vairāgja, nav kaut kas mākslīgs, tieši pretēji – tas automātiski nāks no sirds kad pienāks īstais laiks, ja cilvēks ir patiess.

Harē Krišna
Dhīrašanta dāsa

Comments are closed.