Garīgā amnēzija

Iedomājieties miljonāra dēlu, kurš brauc pa kalnu ar automašīnu. Pēkšņi viņa automašīna saslīd un nogāžas no simts metru augstas klints. Kaut kādā veidā šim cilvēkam izdodas izlēkt no mašīnas pirms tā uzsprāgst. Par laimi viņš nokritis ielejā uz smilšu kāpas. Miljonāra dēls izdzīvo, bet no triecieniem pa galvu ir zaudējis atmiņu.

Vietējās cilts iedzīvotāji izglābj viņu, dod viņam jaunu vārdu un vietu viņu kopienā. Neskatoties uz savu augsto stāvokli, miljonāra dēls tagad vergo par mežcirtēju.

Tēvs miljonārs atrod dēlu, kas viņu pat neatceras, nemaz jau nerunājot par atgriešanos mājās. Viņa tēvs nolīgst ārstu, kas pielieto šoka terapiju. Neskatoties uz sākotnējo nespēku šoka rezultātā, viņš galu galā izārstējas no amnēzijas. Pēc tam viņš ar savu tēvu atgriežas mājās, lai dzīvotu ilgi un laimīgi.

Tādā pat veidā mēs visi esam iemīļotie Dieva, visu valdnieku valdnieka un bagātākās personības, bērni. Par nelaimi mēs esam krituši no mūsu sākotnējās mājvietas, garīgās pasaules, šajā materiālajā pasaulē, un ciešam no garīgās amnēzijas.

No dzimšanas brīža sabiedrība nosaka, kas mēs esam un kas mums jādara. Jūs esat tāds un tāds un jūsu mērķis ir kļūt tādam un tādam profesionālim. Tā mēs darbojamies kā ieprogrammēti roboti un visiem spēkiem mēģinām gūt nožēlojamas jutekļu baudas, laužoties caur pārbaudījumu un plānu mežiem un nesot uz muguras rūpju un pienākumu baļķus.

Krišna atnāk uz šo pasauli pats vai sūta savus dēlus, praviešus un bhaktas lai aicinātu mūs atpakaļ mūžīgā un priekpilnā dzīvē kopā ar Viņu. Bet mēs pat neesam spējīgi atpazīt paši savu mūžīgo tēvu, nemaz jau nerunājot par atgriešanos pie Viņa.

Krišna ir mūsu vienmēr labvēlīgais tēvs, kas mīl mūs tik ļoti, ka neņem vērā mūsu ignorēšanu un atteikšanos no Viņa. Lai kā arī būtu, mūsu nevēlēšanās sadarboties piespiež Viņu likt lietā materiālo dabu, lai sniegtu mums ārstēšanu ar šoka terapiju.

Šajā ārstēšanā ietilpst trejādas materiālās ciešanas – adhjatmika klēša (ciešanas, ko sagādā paša ķermenis un prāts), adhidaivika klēša (dabas katastrofas, klimata neērtības utt.) un adhibhautika klēša (ciešanas, kuras sagādā citas dzīvās būtnes), kā arī četras materiālās dzīves problēmas – vecums, slimības, nāve un dzimšana.

Krišna nevēlas, lai mēs ciestu, bet ja ciešanas ir nepieciešamas, lai mēs izārstētos, tad, kā jau jebkurš atbildīgs tēvs, Viņš pieļauj šīs laicīgās materiālās ciešanas mūsu pašu mūžīgajai garīgajai atdzimšanai.

Mans garīgais skolotājs, Šrīla Prabhupāda, teica: «Materiālās eksistences likstas netiešā veidā kalpo kā atgādinājums par mūsu nesaderību ar materiālo pasauli.»

Kā? Kaut arī šīs ciešanas rada uztraukumus, tomēr tās mudina saprātīgus cilvēkus vērsties pie Dieva pārstāvjiem – svētajiem rakstiem, tādiem kā Bhagavad-gīta, un īstiem skolotājiem. Apgaismība, kuru viņi piedāvā, sāk mūsu garīgās amnēzijas dziedēšanu un bruģē ceļu mūsu augstākajai garīgai atjaunošanai dievišķu būtņu statusā.

Comments are closed.