Kungs Krišna un Bhagavad-Gīta

Šis stāsts notika Benaresā aptuveni 300 gadus atpakaļ. Reiz dzīvoja brāhmans, kurš regulāri mazgājās Manikarnika-ghatā, ļoti patīkamā peldvietā. Kādu dienu mazgājoties viņš pamanīja puisēnu, kurš sēdēja uz pakāpieniem un gauži raudāja. Brāhmans izjuta lielu līdzjūtību, piegāja pie puisēna, nosēdināja viņu sev uz ceļiem un pavaicāja: «Tu izskaties tik brīnišķīgi, tāds jauns pievilcīgs zēns. Kāpēc tu tik gauži raudi?»

«Paskatieties uz manu muguru,» – atbildēja puisēns. Kad brāhmans pacēla zēna krekliņu un paskatījās uz viņa muguru, viņš ieraudzīja daudzas grieztas brūces, no kurām tecēja asinis. Vīrietis kļuva ļoti dusmīgs un prasīja: «Kas tev to ir nodarījis?» Puisēns atbildēja: «Es parādīšu, nāc man līdzi.» Vīrietis bija pilnībā slapjš, tikai līdz pusei nomazgājies, bet zēns satvēra viņa roku un vilka sev līdzi. Tā viņi gāja pa Benaresas ciema ielām, caur mazām alejām un ieliņām, līdz nonāca pie nelielas mājas.

Puisēns sacīja: «Cilvēks, kas šeit dzīvo, ir tas, kurš nodarīja man pāri.» Tiklīdz vīrietis paskatījās, viņš saprata, ka tā ir viņa paša māja. Kad viņš atskatījās, zēns jau bija pazudis. Brāhmans ienāca mājā, apsēdās un sāka raudāt. Viņa sieva jautāja: «Kas noticis? Kāpēc tu raudi? Tu viss esi slapjš.»

Viņš atbildēja: «Es redzēju skaistu puisēnu, viņš bija tik pievilcīgs, bet visa viņa mugura bija klāta ar grieztām brūcēm. Un viņš sacīja, ka viņam pāri nodarījis kāds no šīs mājas. Es nezinu, kas ar viņu tā ir izrīkojies. Kāpēc viņš teica, ka tas bijis kāds no šīs mājas?»

Sieva sacīja: «Rītdien aizej uz to pašu vietu, un varbūt viņš atnāks atkal. Tas varēja būt kaut kāds padievs, kāds dēvata.» Un tā nākamajā dienā, viņš atkal devās turp un tajā pašā vietā ieraudzīja to pašu puisēnu, kas aizvien raudāja. Vīrietis piegāja pie viņa un sacīja: «Mans dārgais bērns, tu teici, ka cilvēks, kas nodarījis tev pāri, ir nācis no manām mājām. Ko tu ar to gribēji pateikt?»

Zēns atbildēja: «Ieskaties savā Bhagavad-gītā un tu atradīsi tur atbildi.» Un līdzko to pateica, viņš uzreiz pazuda. Vīrietis atgriezās mājās, paņēma savu Bhagavad-gītu un sāka to pētīt. Dažus mēnešus atpakaļ viņš bija studējis Bhagavad-gītu un nodomājis, ka daži panti ir ļoti svarīgi, ka šī vieta ir saistīta ar citu, tādēļ bija rakstījis Bhagvad-gītā piezīmes. Rakstot piezīmes, viņš dažas rindas bija pasvītrojis.

Tad viņš devās pie sava garīgā skolotāja. Izstāstīja viņam visu stāstu un lūdza izskaidrot, kas notika. Garīgais skolotājs atbildēja: «Mans dārgais mācekli, cik reizes es esmu tev teicis, ka Bhagavad-gīta ir pats Krišna personīgi. Tā ir Viņa paša enerģija. Kāpēc tad tu zīmēji, pasvītroji un izdarīji visas šīs piezīmes uz Bhagavad-gītas pantiem? Ar to pašu tu apvainoji Kungu un tādēļ Viņš pasniedza tev šādu mācību.» Brāhmans sacīja: «Es jūtos vienkārši šausmīgi! Vairs nekad nedarīšu ko tādu,» un viņš lūdza piedošanu.

Nākamā dienā, kad viņš devās mazgāties, viņš atklāja, ka puisēns atkal tur sēdēja, bet jau smaidīdams. Viņš piegāja pie zēna un krita pie viņa kājām un teica: «Es tik ļoti nožēloju, ka esmu tā rīkojies. Neskatoties uz to, ka tu esi mazs zēns, tu pasniedzi man labu mācību.» Zēns piecēlās un sacīja: «Jā, es esmu ļoti mazs zēns, bet tev ir jāzina, ka es pavēstīju Bhagavad-gītu, un šī Gīta ir mana.» Un tad viņš pazuda pavisam.

Comments are closed.