Priekpilna dzīve

Reiz garīgais skolotājs paskaidroja saviem jaunajiem mācekļiem, ka bhaktas, kuri mīl Dievu, spēj būt prieka pilni jebkurā dzīves situācijā. Bhagavad-gītā (6.22-23) Kungs Krišna saka: “Kad cilvēks attīsta mīlestību uz Dievu, viņš caur pārpasaulīgiem jutekļiem gūst bezgalīgu pārpasaulīgu laimi. Ieguvis to, viņš redz, ka lielāka ieguvuma nav. Šādu cilvēku nesatricina pat vislielākās grūtības.”

Mācekļi ļoti vēlējās zināt, kā tad var sasniegt stāvokli, kurā var saglabāt iekšējo līdzsvaru, neskatoties uz visām grūtībām un šķēršļiem apkārt. Garīgais skolotājs izdomāja, kā iemācīt viņiem prieka pilnu dzīvi. Viņš teica mācekļiem: “Vislabāk uz šo jautājumu spēs atbildēt vecais vīrs, kurš dzīvo mazajā būdiņā upes krastā.”

Garīgais skolotājs īsumā pastāstīja šī vīra dzīvesstāstu. Izrādās, viņa vecāki nomira, kad viņš vēl bija bērns. Viņam nācās smagi strādāt, lai apmaksātu apmācības sev un mazākajam brālim. Viņa brālis kļuva par inženieri, aizbrauca uz ārzemēm, apprecējās ar meiteni amerikānieti un pilnīgi aizmirsa par šī cilvēka pašaizliedzīgajām pūlēm. Kad viņam palika 35, viņš iekļuva avārijā un zaudēja abas kājas. No viņa aizgāja sieva, paņemot līdzi abus bērnus, un vairs nekad neatgriezās. No tā laika viņš pārvietojās ratiņkrēslā, dzīvoja mazā būdiņā un godināja Visaugsto Kungu, cik atļāva viņa pieticīgie līdzekļi. Bērnus aizkustināja šis stāsts.

Nākamajā dienā visi mācekļi devās uz pikniku pie upes. Pēc ilgstošiem meklējumiem viņiem tomēr izdevās atrast vecā vīra būdu. Kad viņi pieklauvēja, durvis atvēra ratiņkrēslā sēdošs vīrs gados, un sveicināja viņus ar starojošu smaidu!
Mācekļi uzdeva vecajam vīram savu jautājumu: “Kā saglabāt mieru un laimi, neskatoties uz visām grūtībām un šķēršļiem apkārt? Mūsu skolotājs teica, ka Jūsu dzīve bija grūtību pilna, tāpēc Jūs esat tas, kurš vislabāk var atbildēt uz šo jautājumu.”

Plata smaida un dzirkstošo acu vietā vecajā vīra sejā varēja izlasīt pārsteigumu: “Dārgie bērni! Liekas Jums ir misējies ar adresi. Manā dzīvē nebija nekādu problēmu, bija tikai daudz iespēju apjēgt mācību un kļūt garīgi bagātākam. Esmu patiesi pateicīgs Dievam par šo vērtīgo pieredzi, kas tuvināja mani Viņa lotospēdām.”

Redzot viņa patieso uzticību Dievam, mācekļi nespēja noticēt redzētajam: šī vīra vienkāršajā atbildē bija vairāk gudrības, nekā simtiem grāmatās. Dziļi iespaidoti par vecā vīra mīlestību uz Krišnu, viņi atgriezās uz mājām. No tā laika neapmierinātības un sūdzību vietā, viņi apkārtējiem dāvāja daudz lielāku pacietību un sapratni. Viņi pateicās Dievam par visām svētībām un dalījās ar Viņa mīlestību un žēlsirdību ar katru, kuru satika savā dzīves ceļā.

Harē Krišna
Dhīrašanta dāsa

Comments are closed.