Zaru saišķis

Kāds vecs priesteris brāhmans dzīvoja svētā vietā āšramā ar saviem septiņiem mācekļiem, kur viņi pielūdza senas un slavenas Rādhas un Krišnas Dievības. Daudzi cilvēki nāca aplūkot šīs dievības un deva ziedojumus To pielūgšanai.

Laikam ejot, guru kļuva vecāks un nevarīgāks. Viņš zināja, ka tuvu ir tā stunda, kad viņš pametīs šo ķermeni, bet viņš nebija pārliecināts, ka var pilnībā uzticēt saviem mācekļiem kalpošanu Šīm dievībām.

Reiz kāds svētceļnieks noziedoja Dievībām lielu rubīnu.
«Es domāju, ka to vajag pārdot un dabūt par to naudu,» – paziņoja kāds māceklis. «Nē, nē!» – iekliedzās cits māceklis. «Šo rotu vajag nēsāt Rādhai.» Vēl kāds piemetināja: «Būtu daudz labāk, ja to sadalītu daudzos mazos rubīnos. Tad mēs varētu izgatavot Viņai brīnišķīgu kaklarotu.»

Strīdi un nesaskaņas starp mācekļiem turpinājās tik ilgi, ka brāhmans jau nodomāja, ka Dievības nekad nedabūs savu rubīnu. Bet, par cik viņš vēlējās, lai viņa mācekļi paši iemācītos vadīt āšramu, viņš neiejaucās.

Bet pēc kāda laika viņš teica: «Pietiek! Tagad visi dodieties uz mežu, un katrs atnesiet man vienu zaru, ne resnāku par collu».

Septiņi mācekļi pārtrauca strīdēties un devās izpildīt sava guru pavēli. Kad viņi atgriezās, vecais brāhmans paņēma viņu zarus, sasēja tos cieši kopā, vairākas reizes aptinot apkārt ar virvi. Tad viņš pajautāja: «Kurš no Jums spēj salauzt šo saišķi?»

Katrs no septiņiem jaunajiem cilvēkiem pēc kārtas pamēģināja, bet pat pašam spēcīgākajam tas neizdevās. «Tas nav iespējams!» – viņi iesaucās.
«Skatieties,» – teica viņu guru, pārgriežot virvi ar nazi. Ņemot ārā pa vienam zaram no saišķa, viņš bez grūtībām pārlauza katru uz pusēm. «Esmu jau kļuvis pavisam vecs. Drīz es miršu. Jūs esat kā zaru saišķis. Ja jūs centīsieties palīdzēt viens otram, sadarbosieties un strādāsiet kopā, jūs būsiet stipri un labi kalposiet man. Bet ja jūs sašķelsieties un cīnīsieties viens ar otru, jūs kļūsiet tik pat vāji kā šie atsevišķie zari. Kas tad parūpēsies par mūsu Rādhas un Krišnas Dievībām?»

Sapratuši savu muļķību, septiņi mācekļi vienojās iestrādāt rubīnu zelta gredzenā. Viņi nolēma, ka šis gredzens rotās vienu no Krišnas pirkstiem.

Jūtot gandarījumu par viņa mācekļu pieņemto lēmumu, guru juta, ka ir gatavs viņus atstāt. Pēc kāda laiciņa viņš mierīgi pameta ķermeni un atgriezās garīgajā pasaulē.

Vēlāk, kad cilvēki nāca aplūkot vecā brāhmana slavenās dievības, viņi bieži jautāja: «No kurienes Krišnam ir tik skaists gredzens?» Mācekļi vienmēr atbildēja: «Pateicoties zaru saišķa izturībai.»

Comments are closed.